Īsas pārdomas par Latvijas izglītības sistēmu

Par skolām un skolotājiem Latvijā

 

Ievads

 

Pašlaik mūsu uzmanības centrā daudz ir nonākusi gan skola kā organizācija, gan skolotājs kā mācību procesa vadītājs. Manas pārdomas balstīsies uz 8 gadu pieredzi izglītības sistēmā gan kā skolotājam, gan skolotāju atbalsta personai (kuratoram), gan skolas vadītājam, gan skolotāju mācību vadītājam, gan stundu vērotājam atsevišķās Latvijas skolās.

Pasaule nemitīgi mainās, līdz ar to neviena organizācija savā iekšējā attīstībā nevar stāvēt uz vietas. Īpaši jau skolas, kurās bērniem un jauniešiem ir jāapgūst mācīšanās mūža garumā. Kopumā skolu sistēmā ir vairāki zobrati, kuri nereti aizķeras un kuriem vērts pievērst uzmanību.

 

Skolu vadības loma un redzējums

 

Šogad pilnībā ir nostiprinājusies pārliecība, ka vislielākā loma procesos ir cilvēkam. Ja izejam no šīs perspektīvas, tad mainās redzējums par pašmērķi un ceļa virzību. Jāinvestējas ir tikai cilvēkos, nevis lietās. Skolas kontekstā šis ir svarīgi, jo tas nozīmē, ka vadītājam pamatā ir jādomā, lai visas darbības vestu uz skolotāju attīstību un nepieciešamo atbalstu skolotājiem. Darbību sistēmām, iekšējās mācīšanās procesiem, sarunām, darbībām ir jāved uz to, lai piedāvātu skolotājiem iekšēji augt un reizē atbalstītu tos procesā. Kopumā šāds redzējums abām pusēm lielākoties ir svešs, jo skolās trūkst pieredzes ar atbalstu kā tādu. Bieži skolas savos procesos ir bijušas ļoti autoritāras un direktīvas.

Piemēram, stundu vērošana. Joprojām šis darbību kopums daudzās skolās ir svešķermenis, līdz ar to nav pārliecības par šī instrumenta derīgumu. Tradicionāli šis ir bijis skolas vadības instruments, lai vērtētu skolotāju. Taču stundu vērošana ir būtisks mehānisms, kura uzdevums nav kādu novērtēt. Pirmkārt, vērošanas mērķis ir dot atbalstu skolotājam mācību stundu vadīšanā un palīdzēt ieraudzīt lietas, kas sanāk lieliski, kā arī lietas, kas būtu jāpamaina. Šādi vērošana tiešā mērā palīdz skolotājam augt kā profesionālim. Otrkārt, vērošana ir būtisks skolas metodiskā darba instruments, lai audzētu skolas komandas prasmes un iemaņas. Treškārt, vērošana sniedz datus par skolotāju mācīšanās vajadzībām, kā arī ļauj uzkrāt datus par labās prakses piemēriem, kuru mērķis ir parādīt, kas ir tās lietas, kas mums izdodas.

Kopumā mana pārliecība ir par to, ka skolas izaugsme tiešā veidā saistīta ar vadītāja redzējuma un personības kvalitāti. Vadītājs pats sevī var iemiesot pārmaiņu nesēju un ar darbībām iedrošināt citus, bet vadītājs ar personību, attieksmēm un darbībām var graut skolas komandas gribasspēju ieguldīties skolas attīstībā. Vēl vadītājs var neiemiesot neko un būt neitrāls un formālu lietu darītājs. Šādā situācijā var iestāties stagnācija vai apātija. Līdz ar to pie izglītības sistēmas izmaiņām ir būtiski skolu vadītāji. Iedomāsimies situāciju, ka visi skolu vadītāji Latvijā būtu izcili, ar to domājot, ka viņi būtu pietiekoši labi konkrētajai skolai, ko viņi vada, viņiem būtu redzējums par izglītības sistēmas attīstību nākotnē un augsta ticība dažādu darbību, ko viņi dara, iespējamībai. Mana pārliecība ir, ka šādā gadījumā būtu daudz mazāk darba Ministrijai, kā arī jebkura izglītības reforma iedzīvotos daudz saudzīgāk un ātrāk. Jo vadītājs izglītības iestādē var būt gan reformu, gan normatīvo uzstādījumu, gan izglītības zinātnes jaunāko pētījumu “tulkotājs”. Un šādā gadījumā situācijās, kur iesaistīta svešvaloda, viss ir atkarīgs no tulka kvalitātes.



Skolotāja daudzfunkcionālais raksturs

 

Man ir sajūta, ka Latvijā sabiedrība īsti neizprot to, ko skolotājs ikdienā dara. Līdz ar to ir dzirdams, ka salīdzina, ar ko skolotājs atšķiras no citām profesijām. Iespējams, tas kopumā saistīts ar skolotāja darba prestižu. Varbūt nedaudz aprakstīsim skolotāja, kas strādā uz pilnu likmi (30 kontaktstundas jeb mācību stundas nedēļā) ikdienu. Sāksim ar to, ka bērni un jaunieši skolā pavada aptuveni no 5 līdz 12 stundām. Tas gan atkarīgs no klases un skolas. Mācību stunda jeb viena kontaktstunda ilgst 40 minūtes, kas nozīmē, ka mazājas klasēs skolotājs tiešā kontaktā ar bērniem ir divas astronomiskās stundas, bet lielajās klasēs aptuveni 4 astronomiskās stundas. Šajā laikā nav iekļauti starpbrīži, kuros nereti skolotājs arī ir tiešā kontaktā ar bērniem. Es gribētu, lai katrs lasītājs uzdod jautājumu sev: vai es spētu būt nemitīgā un intensīvā kontaktā ar bērniem un jauniešiem 2-4 stundas dienā? Intensīvs kontakts nozīmē sarunāšanās, skaidrošana, izprašana, iedziļināšanās, reaģēšana uz dažādām situācijām, u.t.t. Turklāt jāņem vērā, ka kontakts ir ar bērniem un jauniešiem, nevis pieaugušo auditoriju. Un papildus šīm intensīvajām kontaktēšanās stundām skolotājs pēc mācību laika beigām nereti gatavojas nākamās dienas stundām. Labs skolotājs stundām gatavojas nereti tikpat ilgi, cik ilgst viena mācību stunda. Citreiz gatavošanās paņem varāk laika. Tas nozīmē, ka mazajās klasēs skolotājs pavada 2 astronomiskās stundas, lai kontaktētos ar bērniem, un vēl 2-3 stundas, lai gatavotos. Savukārt lielajās klasēs skolotājs intensīvā kontaktā ar bērniem pavada 4 stundas un vēl 4-5 stundas, lai gatavotos. Un šeit ir runa par skolotāju, kuram ir pilna likme jeb aptuveni 6 kontaktstundas (mācību stundas). Situācijas ir dažādas- ir skolotāji, kas strādā vairāk stundas, bet ir skolotāji, kas strādā mazāk. Parasti šī atšķirība novērojama starp daudzo stundu priekšmetiem (matemātika, valodas) un mazo stundu priekšmetiem (soc. un hum. priekšmeti). Papildus šim darbam skolotājs nereti strādā pie kādām skolas lietām. Ir skolas, kur no skolotājam vadība prasa dažādus “papīra darbus”, bet ir skolas, kur iesniedzamo dokumentu skaits ir mērāms vienā vai divos. Mana pieeja ir otrā, jo uzskatu, ka skolotājam ir jākoncentrējas uz savu tiešo darbu. Turklāt mēs uz dokumentiem raugāmies pēc būtības un, pirms tos radīt, uzdodam jautājumus: ko tie dos mācību procesam, kāda būs to ietekme uz skolas darba kvalitāti, kāpēc tie ir nepieciešami, u.c. Vēl skolotāji vada konsultācijas, kas nav katru dienu, bet ir izvietotas pa vairākām dienām. Piemēram, ja angļu valodas skolotājam ir 20 kontaktstundas, tad papildus vēl ir 6 konsultācijas, kas ilgst 40 minūtes.

Kā redzams, skolotāja ikdiena ir gana intensīva un jāņem vērā, ka šāda intensitāte ir visas dienas pēc kārtas. Šis ir būtisks iemesls, lai mēs skolotāja profesiju nevarētu salīdzināt ar citām, piemēram, darbu birojā vai veikalā. Nepārprotiet, es nevērtēju šīs profesijas zemāk, bet gan runāju par intensitāti attiecībā uz konkrētu laika vienību. Esmu novērojis, ka skolotāji pēc darba dienas ir pamatoti pārguruši un nespēj atgūt spēkus nākamajai dienai, kurā būs atkal jāveido intensīva komunikācija ar skolēniem. Līdz ar to rodas izdegšanas process. Un mācību gads ir pietiekoši garš, lai rastos šaubas par iekšējo motivāciju un izdegšanas process atstātu sekas uz emocionālo veselību.

Tajā pašā laikā skolotājam ir būtiska un tieša ietekme uz bērnu un jauniešu attīstību un lielākā daļa skolotāju tomēr tic savai misijai: mācīt skolēnus un dot viņiem labāko.

 

Jēdzīgs skolas modelis

 

Vēl vienas būtiskas pārdomas ir par vēlamo skolas modeli. Pamatā es saprotu, ka vēlmes vienmēr ir jāsalāgo ar iespējām, īpaši, finansiālajām. Taču, ja runājam par izglītību, manuprāt, ir cits stāsts. Izglītības procesa mērķis ir bērns, kas noved pie tā, ka procesam ir jābūt tādam, lai vislabākajā veidā sasniegtu šo mērķi vai nodrošinātu kvalitatīvu izglītības procesu katram bērnam. Latvija ir maza valsts, tāpēc ir būtiski kvalitatīvi izglītot katru bērnu. Paralēli pieaugušajiem, kas atrodas sistēmā, būtiski jāstiprina ticība savai varēšanai un darīšanai, jo viss sākas ar sapni, kurš, nospraužot konkrētas līnijas, kļūst par mērķi.

Manā izpratnē kvalitatīva izglītība nav iespējama pie liela bērnu skaita klasē. Vismaz ne tad, ja klasēs apvienojas dažādi bērni, ar dažādām pieredzēm un dažādām mācīšanās vajadzībām (gan grūtībām, gan traucējumiem). Ja klasē ir bērni ar dažādām vajadzībām, tad individualizācija ved uz kvalitāti. Pie liela bērnu skaita klasēs nav iespējams sniegt kvalitatīvu atgriezenisko saiti katram bērnam. Protams, ir dažādas formas, kā bērni var mācīties (strādājot grupās, sniedzot atgriezenisko saiti viens otram, strādājot pie individualizētiem uzdevumiem, kas pieejami tiešsaistē vai konkrētā vietā klasē, u.t.t.), taču skolotājam ir jāvar sasniegt katru bērnu, lai saprastu viņa mācīšanās vajadzības un varētu palīdzēt. Manā skatījumā vienā klasē varētu būt ap 14-16 bērni. Šis ir optimāls skaits, lai veiktu darbu grupās, īstenotu sadarbības projektus, skolotājs spētu formatīvi novērtēt katru un palīdzēt tiem, kam nepieciešams. Skolotājs varētu kvalitatīvi (ar radošu un pārdomātu pieeju) strādāt, ja tam būtu dienā ne vairāk kā četras kontaktstundas, kas nozīmētu, ka vēl četras astronomiskās stundas paliktu tam, lai gatavotos, plānotu stundas kopā ar kolēģiem, veidotu materiālus un saliktu dienā notikušos procesus meta līmenī. Tad skolotājs ik dienu būtu labi atpūties, sagatavojies un motivēts sasniegt vairāk. Klases skolā pamatā būtu jāaudzina diviem skolotājiem sadarbībā ar citiem kolēģiem. Turklāt skolā būtu jābūt iespējai klasē strādāt arī diviem skolotājiem. Es teiktu, ka sākumskolas posmā tas būtu noteikti nepieciešams, bet pamatskolas posmā otrs skolotājs varētu pieslēgties periodiski. Pie šādas sistēmas karjeras atbalstu varētu sniegt klašu audzinātāji un atbalsta personāla (sociālā pedagoga, psihologa) funkcijas varētu veikt skolotāju grupa skolā, kas papildus apguvusi iemaņas šajā darbā. Turklāt skolās būtu vēlams to priekšmetu skolotājiem, kuriem ir mazs stundu skaits nedēļā (piemēram, ģeogrāfija, vēsture, u.c.), kvalificēties vēl kādā priekšmetā. Tas būtu ieguvums, jo skolotāji varētu daudz vieglāk veidot starppriekšmetu saikni, kā arī skolotājiem būtu pilnas slodzes. Pašlaik esošā sistēma apgrūtina, piemēram, vēstures skolotājam apgūt ģeogrāfijas specialitāti, jo tas nozīmē paralēli darbam īstenot divu gadu studijas, lai gan pēc būtības šo zinātņu (skolas līmenī) starpā nav tik lielas plaisas, lai to nevarētu apgūt īsākā laika periodā. Šādā veidā skola būtu kā mācīšanās organizācija, kurā darbinieki kopā mācās un sadarbojas, lai sasniegtu mērķi.



Skolas un ģimenes loma (bērnu atšķirības vērtībās, attieksmē)

 

Interesanti novērojumi ir par skolas un skolēna ģimenes sadarbību. Domāju, ka neviens nav jāpārliecina, ka ģimene ir tikpat līdzvērtīgs partneris darbā ar bērnu kā skola. Es teiktu, ka ģimenei ir daudz lielāka loma. Eksistē pieņēmums, ka 70% bērnam dod ģimene, bet 30%- skola (princips 70/30). Mana pārliecība ir, ka, ja šie divi partneri sadarbojas, tad mēs varam panākt labu bērna mācīšanos. Taču ir problēma. Ģimeņu gatavība mācīties, iesaistīties, izprast un palīdzēt ir ļoti dažāda. Liekas, ka, ja runa ir par skolēnu, tad ģimenei būtu jābūt gatavai darīt visu. Taču dēļ nespējas, nezināšanas vai negribēšanas tas tā nav.

Esmu pieredzē izdalījis trīs vecāku grupas. Pirmajā grupā ir vecāki, kuru interese pilnībā attaisno šos 70%. Var redzēt, ka ģimenē strādā gan pie vērtībām, gan attieksmēm, gan izglītošanas. Pat tad, ja ģimene nav labi situēta, šīs ir lietas, ko var iedot bez finansējuma. Ģimenēs, kurās ir šie lielumi un vēl finansiālas iespējas iedot bērnam citas pasaules pieredzes (specifiskas iemaņas mūzikā vai sportā, ekskursijas, kultūras pasākumus), uzaug bērni, kuri spēj patstāvīgi mācīties un realitātē viņu spējās būtu mācīties tiešsaistē, kur skolotājs ir pieejams tikai tad, kad skolēnam tas ir nepieciešams. Otrajā grupā ir vecāki, kuri bērna izaugšanu ir nokavējuši. Parasti tas nozīmē, ka pēctecīgi un regulāri nav strādāts ar bērna izaugsmi, attieksmēm un vērtību veidošanu. Līdz ar to bērns ir nonācis līdz konkrētai klasei ar tādām vērtībām un attieksmēm, kas izveidojušās pašas. Un tas ir brīdis, kad lielākoties vecāki skolai paziņo, ka viņi nav spējīgi tikt galā ar audzināšanu. Tad parasti notiek mēģinājums rast kopīgu risinājumu tam, lai bērns kaut kādā jēdzīgā veidā virzītos cauri izglītības sistēmai. Nereti šiem bērniem ir izteiktas uzvedības problēmas, kā arī parādās zemi mācību sasniegumi. Tad princips 70/30 nestrādā un skola uzņemas iniciatīvu izaicinājumu risināšanā. Ja skolā ir iekšēja atbalsta sistēma (atbalsta personāls vai atbalsta grupa), tad ir iespējams šo bērnu pamazām aizvest tālāk. Taču šajā situācija ļoti daudz ir atkarīgs no tā, vai skola sadarbībā ar skolēnu atrod viņa iekšējo motivāciju. Trešajā grupā ir vecāki, kuri uzskata, ka bērna mācīšanās notiek tikai skolā un par to ir atbildīgs pats skolēns un skola un vecāku uzdevums ir nodrošināt uzturu, apģērbu un naktsmītni. Tad princips 70/30 tiek apgriezts otrādāk un skola ir vienīgā, kur bērns varētu iemācīties uzvedību, noformulēt vērtības un izveidot attieksmi pret dažādām pasaules lietām, kā arī paralēli apgūt izglītības pamatkompetences. Nereti šie bērni ir ar zemu motivāciju, pašvērtējumu un sociālajām prasmēm. Ja vecāki tiek uzaicināti risināt kādas problēmas, tad viņu parastā atbilde ir, ka viss ir izdarīts, nekas nelīdz un viņi ir atmetuši ar roku.

Šo trīs vecāku grupām bieži nav korelācijas ar to, kādu izglītību ir ieguvuši viņi paši un kāds ir ģimenes sociālekonomiskais stāvoklis. Ņemot vērā iepriekš minēto, skolas organizācijai ir būtiski paredzēt darbu ar vecākiem, tos mērķtiecīgi izglītojot par viņiem aktuālajām tēmām. Taču bieži uz skolas organizētajām mācībām atnāk tikai pirmās grupas vecāki, dažreiz arī otrās grupas vecāki, ja skola ar tiem ir speciāli strādājusi. Manā redzējumā skola bez vecāku partnerības ir kā mašīna ar bojātu motoru. Uz priekšu tikt var, bet ļoti lēni, turklāt pa vidu ir dažādas ķibeles.



Skolas kā formālās un neformālās izglītības centrs

 

Pašlaik ir skaidrs, ka skola nevar pastāvēt tikai kā formālās izglītības organizācija. Jauniešu vajadzības var apmierināt tikai tad, ja formālā izglītība tiek apvienota ar neformālo. Ideāls modelis būtu, ja formālajā izglītībā iekļautos būtiski neformālās izglītības aspekti. Tad mēs varētu runāt par vienu izglītību. Manuprāt skolai papildus akadēmiskajām zināšanām ir fundamentāli svarīgi realizēt neformālos pasākumus, kuru mērķis ir atkarīgs no konkrētās skolas vajadzības, piemēram, piedāvāt skolēniem dažādākas sociālās pieredzes, virzīt skolēnu karjeras izvēli, iepazīt dažādus savas nozares līderus, u.c. Mēs daudz runājam par to, ka ir 21. gs. prasmes un bērni ir jāsagatavo nākotnei. Es teiktu, ka skolēniem ir jāmāca pašlaik nepieciešamās prasmes. Tāpat bērni ir jāsagatavo, lai viņi varētu tieši tagad un tūlīt jēgpilni īstenot savu potenciālu, kā arī to veiksmīgi darīt pēc skolas pabeigšanas. Un šajā sakarā neformālā izglītība ir būtisks elements. Jo vairāk mēs dosim iespēju skolēniem strādāt pie personības izaugsmes, tikties ar nozares līderiem, iepazīt reālo darba vidi, īstenot jēgpilnus projektus, jo lielāka ietekme tam būs uz formālās izglītības apgūšanu. Un šajās kopsakarībās ir vērts domāt, kā skola var ciešāk sadarboties ar kādu jauniešu organizāciju, piemēram, Bērnu un jauniešu centru. Iespējams, šai organizācijai var dot iespēju daļēji savas funkcijas īstenot skolā uz vietas. Iespējams, pastāv iespēja radīt pavisam citādu modeli, kur jauniešu organizācijas pārstāvis strādā skolā, tādā veidā “tiekot klāt” visām vecuma grupām. Tas attiecināms īpaši uz mazām vietām.



Mazās skolas kontekstā ar valsts administratīvo plānošanu un kvalitātes jautājumu

 

Viens no izglītības sistēmas “karstākajiem” jautājumiem ir mazo skolu ilgtspēja un kvalitāte. Šajā kontekstā runāšu tikai par pamatskolas posmu. Es negribētu šeit nodefinēt ļoti konkrētus skaitļus par to, kādai skolai pastāvēt un kādai- nē. Ir skaidrs, ka nacionālā līmenī mums būtu jānodefinē to, kas var būt tas mazākais bērnu skaits klasē vai skolā kopumā, lai skola pastāvētu. Iespējams tas nav jadara, ja mazā skolā skolotāji specializējas četrās dažādās nozarēs. Es domāju, ka caurviju prasmes var nostiprināt arī mazā skolā, dodot sadarboties skolēniem starp klasēm. Katrā ziņā es nesteigtos apgalvot, ka maza skola automātiski ir nekvalitatīva.

Latvijas apdzīvotība ir specifiska. Samērā daudz cilvēku dzīvo lauku reģionos, turklāt apdzīvotības blīvums ir samērā niecīgs. Tas nozīmē, ka salīdzinoši plašā teritorijā var dzīvot niecīgs iedzīvotāju skaits. Valstiski esam definējuši attīstības centrus, taču nereti tie ir tālu no to perifērijā atrodošajiem iedzīvotājiem. Līdz ar to administratīvajā plānošanā būtisks lielums ir skolu tīkls. Būtiski ir raudzīties, lai novada administratīvās robežas sakristu ar skolas tīkla ietvaru. Citiem vārdiem sakot, lai neveidojas situācija, kad viena novada mazā skola, kas slēdzama, atrodas tālāk no tā paša novada lielās skolas nekā no cita novada lielās skolas. Rezultātā veidojas situācija, kad bērni tiek vadāti uz tālāko tā paša novada skolu nekā uz tuvāko skolu citā novadā. Šādās situācijas skolēna intereses ir novirzītas citā plānā.

Kas attiecas uz kvalitāti, tad tai būtu nepieciešams kritēriju kopums, kas raksturotu kvalitatīvu skolu. Manā izpratnē skolas kvalitāte ir kaut kas daudz vairāk nekā kvantitatīvie rādītāji. Mani skolas kvalitātes kontekstā interesē tādi aspekti kā skolēnu atbalsta sistēmu esamība, dati par skolēnu labsajūtu skolā, skolas sadarbība ar vietējās kopienas struktūrām (vecākiem, pašvaldību, dienestiem), skolas sistēmas, lai ieraudzītu katru bērnu, skolas sistēmas kopīgai sadarbībai un pieejai, skolas darbinieku labsajūta un apmierinātība, skolas pieeja iekšējās mācīšanās procesu nodrošināšanā. Šie ir daži aspekti, kas varētu būt ieraugāmi labā jeb efektīvā skolā. Ja domāju par kvalitatīvu skolu, tad mani uztrauc tas, kā jūtas mana komanda, kā jūtas skolēni, kā iespējams sadarboties, lai sasniegtu konkrēto bērnu. Ir būtiski, ka skola katram ir kaut kas vairāk kā “tikai darbs”. Ja darbs skolā tiek ienests katra atbildības līmenī, tad šis darbs iegūst citu jaudu, kurā būtiskākā degviela ir iesaiste un katra personīgā atbildība (reizē drosme uzņemties atbildību par rīcību).

 

Noslēgums

 

Izglītības sistēma ir ļoti kompleksa un uz to jāskatās ar milzīgu atbildību. Tajā pašā laikā atbalstu empīriska rakstura darīšanu, kas nozīmē, ka darām/ ekspermentējam, izdarām secinājums, uzlabojam un izmēģinām vēl un vēl. Taču tas prasa drosmi un uzdrīkstēšanos kļūdīties. Šāda pieeja strādā skolā, taču nezinu vai tā varētu strādāt valsts mērogā. Mēs bieži nevaram no teorijas uzbūvēt jēgpilnu procesu. To var izdarīt tikai darot. To var izdarīt tikai profesionāļi, kas strādā uz vietas skolā. To var izdarīt tikai tad, ja mēģinām iesaistīt dažādas puses. Un tam mums bieži nevajag finanšu resursus, bet iekšējo drosmi, izturību, gatavību izturēt nosodījumu un galvenais- runāšanu visur un ar visiem.

Ievietots 21 May, 2019 | Informāciju sagatavoja Edgars Plētiens